Projekts Lāčplēša Skvērs top zīmīgā Rīgas vietā – agrākos gadsimtos šeit pirmizrādi piedzīvojušas daudzas kinofilmas un teātra uzvedumi, kūpējuši darbīgu rūpnīcu skursteņi un tapuši brīnišķīgi arhitektūras objekti. Mūsdienās apkaime aizvien mainās, un jaunās ēkas tiek projektētas un būvētas ar dziļu cieņu pret pagātni.
Lāčplēša iela, kuras vārdā nosaukts Lāčplēša Skvērs, atrodas Rīgas centrā; tā stiepjas no Krišjāņa Valdemāra ielas līdz pat Salu tiltam. Ielas apbūve uzsākta 19. gadsimtā, kad aktīvi attīstījās jūgendstils. Par šī arhitektūras stila rašanos un attīstību daļēji jāpateicas jaunam pasūtītāju tipam – galvenokārt vietējiem, kuri Rīgā atvēra savus uzņēmumus. Šie apstākļi ir ietekmējuši ielas un visas apkaimes izskatu – šeit ir daudz īres namu un citu Rīgas jūgendstilā ieturētu ēku, kā arī senāko industriālo būvju.
Lai iejūtīgi integrētu projektu Lāčplēša Skvērs šai vēsturiskajā kontekstā un radītu mūsdienīgu, taču autentisku telpu, mēs pamatīgi izpētījām rajona mantojumu un tā daudzveidīgo apbūvi.
Varoņa iela
Kādreiz Lāčplēša ielas senākais posms bija tikai smilšu ceļš, tāpēc to sauca par Kleine Sandstrasse jeb Mazo smilšu ielu. Visticamāk, šis toponīms radās 18. gs. beigās vai 19. gs. sākumā, visādā ziņā redzama kartē jau 1803. gadā, posmā no Lazarethstrasse jeb Lazaretes ielas (tagadējās Krišjāņa Valdemāra ielas) līdz Lielajai pirts ielai (tagadējai Krišjāņa Barona ielai).
19. gadsimtā Mazā smilšu iela pagarinājās līdz tagadējai 13. janvāra ielai un to nosauca par Romanovu ielu. Viena versija vēsta, ka tas esot bijis par godu Romanovu dinastijai, cita – ka par godu šeit esošajām Romanovu pirtīm un dārziem. Nacionālā varoņa Lāčplēša vārdu, kuru iela nes vēl tagad, tā ieguva 1923. gadā, un kopš tā laika nosaukums ir mainīts tikai vienu reizi – divus gadus ilgās vācu okupācijas laikā Otrajā pasaules karā.
Lāčplēsis – cilvēka un lācenes dēls – ir simbols, kas iemieso tautas garu, tās cīņu un mītisko pirmsākumu. Lāčplēsi var salīdzināt ar varonīgo cīnītāju Veinemeinenu no somu tautas eposa “Kalevala” un Zigfrīdu no “Nībelungu dziesmas”. Mītiskā varoņa parādīšanās ir saistāma ar latvieši nacionālo atmodu 19. un 20. gs. mijā; dzejnieks Andrejs Pumpurs, viņš no spilgtākajiem latviešu tautiskā romantisma pārstāvjiem, sarakstīja par Lāčplēsi eposu ar tādu pašu nosaukumu.
Pirmās Latvijas Republikas neatkarības laikā pastāvēja Lāčplēša Kara ordenis, un Lāčplēsim par godu tika nosaukta diena, kad Latvijā piemin brīvības cīņās kritušos varoņus. Lāčplēša dienu atzīmē 11. novembrī.
Romantisma iela
Ne tikai pats Lāčplēsis, kurš devis ielai vārdu, bet arī daudzas šai ielā esošās ēkas ir ikoniski nacionālās atmodas simboli – reizēm to pat dēvē par “latviešu romantisma ielu”. Šī pilsētas daļa – kādreizējā Pēterburgas forštate – visintensīvāk tika apbūvēta 20. gadsimta sākumā līdz Pirmajam pasaules karam.
Šeit, nostāk no tūristu iecienītākajiem maršrutiem, ir apskatāmi daudzi izcili pazīstamu Rīgas arhitektu radīti jūgendstila paraugi. Lāčplēša ielā 21 atrodas pēc Rūdolfa Filipa Donberga projekta tapis dzīvojamais nams ar cilindra formas torni un stilizētiem rotājumiem, kas radīti, iedvesmojoties no audumu rakstiem un juvelierizstrādājumiem. Ieturētā krāsu gamma līdzinās Lāčplēša ielas 70. namam – Eižena Laubes un Ernesta Poles projektam Lāčplēša un Aleksandra Čaka ielas krustojumā.
Otrā ielas galā, Lāčplēša ielā 100, atrodas vēl viens nacionālo motīvu izmantošanas piemērs – tur arhitekts Nikolajs Jakovļevs radījis tā saukto Raganas namu, kura neoficiālais nosaukums radies no reljefa ar raganu uz slotaskāta. To pašu celtni rotā arī ugunsputnu tēli un freska ar cietoksni fasādes augšējā daļā.
Pavisam citādā, racionālā stilā ir ieturēta ēka Lāčplēša ielā 7, uz stūra ar skolas ielu – to raksturo stingra ģeometrija un šauri logi rizalītos, kas izvietoti visā sienas platumā. Šī nama autors ir Rīgas Politehnikuma absolvents Pauls Mandelštams, kurš 20. gadsimta 20. gados radīja vairāk nekā 70 sabiedriskās un dzīvojamās ēkas Rīgā un piedalījās Rīgas ūdensapgādes sistēmas un elektriskā tramvaja projektēšanā.
Lai arī vizuāli jūgendstils ir izsmalcināts un ar senatnīgu noskaņu, savulaik šī stila celtnēs tika izmantotas pašas modernākās tehnoloģijas. Būvniecībā bieži izmantoja betonu, kas tolaik bija jauns materiāls, bija modernas apkures sistēmas un dažās ēkās bija pat lifts.
Jaunie nami radās līdzās koka mājām, no kurām dažas ir saglabājušās vēl līdz mūsdienām un veido daudzveidīgo Lāčplēša ielas apbūvi. Piemēram, 1819. gadā šeit tika uzbūvēta zēnu skola, kuru nesen atjaunoja pēc arhitektes Zaigas Gailes projekta. Šobrīd tur atrodas Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, un tā ir lielākā vēsturiskā koka ēka Rīgā – tās fasādes garums ir 40 metri.
Pirmizrāžu iela
20. gs. sākumā Lāčplēša iela bija slavena ne tikai ar modernām ēkām, bet arī ar izklaidēm. Dzīvojamā nama pirmajā stāvā Lāčplēša ielā 52/54 atrodas viens no Rīgas senākajiem kinoteātriem – “Grand Kino”. Lūk, ko prese vēstīja par tā atklāšanu:
“Šodien, šā gada 30. novembrī [pēc jaunā stila 1912. gada 13. decembrī ievērojamākā pirmās klases staru teātra “Grand Kino” atklāšana Romanova ielā 52/54, Marijas ielas stūrī. Lielas, greznas telpas. Neredzētas bildes”
Kad darbu uzsāka “Grand Kino”, Rīgā jau desmit gadus (ar pārtraukumiem) darbojās Jaunais latviešu teātris (vēlāk Jaunais Rīgas Teātris), ar kuru ir saistīta tādu ievērojamu latviešu dramaturgu darbība kā Rūdolfs Blaumanis, Rainis un Aspazija. 1905. gadā pēc Aspazijas lugas tika izveidota izrāde “Sidraba šķidrauts”, kurā bija atspoguļoti asiņainie revolūcijas notikumi; lugas politiskā rakstura dēļ otrā cēliena laikā teātrī ielauzās policija, un ēka tika aizzīmogota.
Darbu teātris varēja turpināt tikai pēc trim gadiem, un tad tas pārcēlās uz ēku Lāčplēša ielā 25. Šai adresē to vispirms nomainīja Dailes teātris (1920–1977) un tad – Latvijas PSR Valsts jaunatnes teātris (1977–1992). Kopš 1992. gada ēkā atkal atrodas Rīgas Jaunais Teātris ar divām skatuvēm. Jau 28 gadus teātra mākslinieciskais vadītājs ir Eiropas līmeņa režijas zvaigzne Alvis Hermanis, kurš veidojis uzvedumus ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Austrijā, Šveicē, Francijā un citās valstīs.
Ar cieņu pret pagātni
21. gs. Lāčplēša iela un tās apkārtne ir attīstījusies, eleganti atjaunojot rūpniecisko mantojumu un dzīvojamos namus. Daudzas ēkas ir rūpīgi atjaunotas – piemēram, greznais Eižena Laubes projekts Lāčplēša ielā 48, kas ieturēts neoklasicisma stilā.
Tuvāk Centrālajai dzelzceļa stacijai kopš 2020. gada ir atvērts laikmetīgās mākslas muzejs Zuzeum, kas tapis kādreizējās korķa fabrikas un eksperimentālās hidrometeoroloģisko aparātu rūpnīcas teritorijā. Atjaunojot tika saglabātas daudzas industriālās iezīmes, arī ķieģeļu sienas un cilindriskais tornis, kas kļuvuši par projekta galveno vērtību.
Šajā Rīgas daļā jaunas ēkas top reti, jo tā atrodas ļoti tuvu Vecrīgai, kuru 1997. gadā iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un tiek uzskatīta par aizsargājamu. Mums kā daudzfunkcionālā kvartāla Lāčplēša Skvērs attīstītājiem tas uzliek papildu atbildību – ir jāpieņem iejūtīgi, precīzi lēmumi, lai no jauna būvējamās ēkas nekonfliktētu ar vēsturisko apbūvi.
Lāčplēša Skvēra kopējā platība ir gandrīz 60 000 m2. Jaunajā kvartālā organiski apvienojas ēkas, atvērta ārtelpa un plašs laukums pasākumiem. Šis kvartāls kļūs par sabiedrisku aktivitāšu centru, kas būs orientēts ne vien uz kvartāla iemītniekiem, bet uz visiem pilsētniekiem, īpaši kājāmgājējiem un velosipēdistiem. Autobraucējiem būs paredzētas ietilpīgas stāvvietas.
Kvartāla nākotne
Projekta galvenais mērķis ir izveidot pilnvērtīgu, ērtu un funkcionālu kvartālu dzīvei, darbam un atpūtai, piedevām harmoniski iekļaujot to vēsturiskajā apkaimē.
⊛ Cieņa pret vēsturi
Godinot apkaimes industriālo mantojumu, Lāčplēša Skvēra dominante būs nevis kāds jauns objekts, bet gan jau eksistējošs 19. gadsimta fabrikas skurstenis. Ap to tiks izveidota vieta, kur satikties un pastaigāties.
⊛ Rūpes par pilsētniekiem
Kvartāls tiks veidots pēc principa “pilsēta pilsētā” – līdz ar 600 dzīvokļiem tajā būs arī daudz komerctelpu – biroju, kafejnīcu, veikalu un citu komerctelpu platība būs aptuveni 14 000 m2. Kopumā Lāčplēša Skvērā būs 10 ēkas – 6 dzīvojamās un 4 biroju ēkas.
⊛ Ilgtspēja
Projekts ir pozicionēts kā zaļš un videi draudzīgs – īpaša uzmanība ir pievērsta esošo stādījumu saglabāšanai un jaunu koku un mūžzaļo krūmu stādīšanai, kā arī puķu dobju iekārtošanai. Energoefektīvi fasādes risinājumi nodrošinās klimata kontroli iekštelpās.
⊛ Pārdomāts tēls
Strādājot ar vēsturiskām ēkām, ir īpaši svarīgi izvēlēties jaunus materiālus un risinājumus, kas izceltu senās faktūras. Lai uzsvērtu rajona industriālo pagātni, fasādēs tiks izmantoti klinkera ķieģeļi kombinācijā ar mūsdienīgiem materiāliem un kompozicionālajiem risinājumiem.
Projekts Lāčplēša Skvērs ir atbilde uz jautājumu, kā saglabāt un maksimāli palielināt vēsturiskās vides vērtību, neatsakoties no jaunas būvniecības. 2022. gadā BRELF balvas žūrija nominēja šo projektu kā vērienīgāko starp Latvijas nekustamā īpašuma projektiem.
Nākotnē šis kvartāls kļūs par vēl vienu apkaimes kultūras simbolu, festivālu, izstāžu un uzvedumu norises talantu satikšanās vietu.
Lai uzzinātu jaunāko, sekojiet ziņām projekta mājaslapā, un Estmak Capiral sociālo tīklu kontiem: Facebook, Х, YouTube, LinkedIn.
